Mūžības ceļā... [In memoriam]

Ar skumjām jāteic, ka šā gada 22. martā mūžības ceļā devusies ilggadēja Latviešu valodas institūta darbiniece, letoniste, leksikogrāfe, gramatiķe Aina Miķelsone (28.09.1926–22.03.2019).

Aina Miķelsone dzimusi 1926. gada 28. septembrī Ropažu pagastā. Darbu Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā Aina sākusi pēc Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes beigšanas 1953. gada 12. jūlijā; sākumā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci, vēlāk – par vecāko zinātnisko līdzstrādnieci. No 1962. gada 15. novembra līdz 1965. gada 15. maijam bijusi Valodas un literatūras institūta klātienes aspirante, 1967. gada 23. novembrī aizstāvējusi filoloģijas zinātņu kandidāta disertāciju „Saikļu lietojuma vēsturiskā attīstība latviešu rakstu valodā” (nostrif. par Dr. philol.).

Uzsākot darba gaitas, Aina Miķelsone nokļuva darba grupā pie pieredzes bagātā, erudītā un leģendārā valodnieka Rūdolfa Grabja, kurš tobrīd vadīja latviešu valodai nozīmīga fundamentāla darba „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatika” (Mllvg I–II, 1959–1962) izstrādi. Pirmajā akadēmiskās gramatikas sējumā, kas veltīts fonētikai un morfoloģijai, Aina izstrādāja nodaļas par lietvārdu atvasināšanu ar priedēkļiem un puspriedēkļiem, par adjektīvu atvasināšanu ar priedēkļiem un puspriedēkļiem, ka arī nodaļas par apstākļa vārdiem un saikļiem. Otrajā sējumā viņas izstrādātas ir daļas par apstākļiem, dubultlocekli, vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, savrupinājumiem. Iesaiste gramatikas nodaļu izstrādē un zinātniskās sadarbības iespēja ar cienījamo valodnieku Rūdolfu Grabi bija nozīmīgs un pieredzes bagāts laiks Ainas Miķelsones mūžā. Pēc „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas” nodaļu sagatavošanas un aspirantūras pabeigšanas Aina Miķelsone sāka darbu pie „Latviešu literārās valodas vārdnīcas” (1–8, 1972–1996) šķirkļu izstrādes. Aina bija gan vārdnīcas atbildīgā redaktora vietniece, gan šķirkļu autore (sākot ar 2. sējumu). Paralēli šim darbam kā līdzautore iesaistījusies arī „Mūsdienu latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcas” (1996) un „Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcas” (1995) sagatavošanā. 

Ar lielu interesi un aizrautību Aina Miķelsone iesaistījās arī dialektoloģijas un folkloras materiālu vākšanā, kopā ar folkloras pētniekiem 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā dodoties zinātniskajās ekspedīcijās uz dažādām vietām Latvijā, kur, izmantojot tolaik pieejamo tehnisko aprīkojumu, pierakstīja gan teicēju skandētās dziesmas, gan izlokšņu tekstus. 1966. gadā savā dzimtajā pusē Ropažos Aina vākusi un apkopojusi atbildes uz „Latviešu valodas dialektu atlanta” programmas jautājumiem. Bijusi Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas (vēlāk – Latvijas Zinātņu akadēmijas) Pareizrakstības komisijas locekle un Terminoloģijas komisijas locekle. 

Pēc „Latviešu literārās valodas vārdnīcas” pabeigšanas Aina Miķelsone aizrautīgi iesaistījusies valodas konsultantes darbā, kas pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē bija īpaši intensīvs, jo, saņemot Latvijas Republikas pases, bija jāveic nopietns personvārdu pielīdzināšanas darbs. Personvārdu identificēšana kļuva aktuāla un svarīga arī atgūstot īpašumus, tāpēc jo nozīmīga bija valodas konsultantu iesaiste šo jautājumu risināšanā.
 
Kaut lielākais  Ainas Miķelsones veikums ir iekļauts sagatavotajās vārdnīcās, viņa publicējusi arī vērtīgus rakstus par vārdu semantiku, latviešu valodas kultūru un gramatiku. 

Kolēģi Ainu Miķelsoni (ikdienā sauktu par Miķīti) atceras kā sirsnīgu, labsirdīgu, atsaucīgu un iejūtīgu darbinieci, kuras doto gudro un noderīgo padomu atceras ne viens vien. Ainas mīlestība bija daba, jo īpaši – viņas rūpīgi koptais dārzs dzimtajos Ropažos…

Sit tibi terra levis!




atpakaļ